Kā vienu no alternatīviem risinājumiem kā pasargāt sevi no neparedzētiem un nevajadzīgiem izdevumiem piedāvāju ikvienā līgumā, kuru slēgsiet, sadaļā pie strīdu risināšanas atsevišķā punktā paredzēt iespēju pirms vēršanās tiesā vai tās vietā, strīdu risināt mediācijas ceļā.

Mediācija ir viena no alternatīvo strīdu risināšanas metodēm, kas ļauj pusēm atrisināt strīdu, neejot uz tiesu. Pretēji tradicionālajam tiesāšanās modelim, mediācijas pamatā ir nekavējoša, pilnīga, godīga, atklāta un konstruktīva pušu sadarbība, lai atrisinātu strīdu. Mediācijas procesā strīdā iesaistītās puses pašas ar mediatora starpniecību vienojoties pieņem lēmumu, kāds būs strīda atrisinājums un apmierinās abas puses. Tiesāšanās procesā tiesnesis paziņo pusēm saistošu lēmumu, kas, kaut arī ir taisnīgs, tomēr rada zaudējuma sajūtu vismaz vienai no pusēm. Ar mediācijas rezultātā panākto vienošanos parasti ir apmierinātas abas puses. Mediācija ir brīvprātīga, tās ietvaros strīda puses satiekas ar vienu vai vairākiem speciāli apmācītiem (sertificētiem) neatkarīgiem mediatoriem, lai izrunātu domstarpības un panāktu vienošanos, ko mediators parasti palīdz noformēt rakstveidā. Panākto vienošanos vai līgumu var apstiprināt notārs vai tiesa (ja uzsākts tiesas process). Parasti mediācija tiek izmantota kā alternatīva tiesai, taču nepanākot vienošanos mediācijas ceļā, pusēm joprojām ir tiesības vērsties tiesā.

Mediācijas pamatprincipi:

• brīvprātība – pusēm brīvprātīgi jāpiekrīt piedalīties mediācijas procesā, kā arī jāpiekrīt visiem lēmumiem, kas tiks pieņemti kā mediācijas galarezultāts (mediācija ir neformāls process, kur likuma aizsardzībai dažbrīd ir otršķirīga nozīme. Puses var piekrist atrisināt strīdu noteiktā ceļā, neņemot vērā likuma uzliktās robežas). Brīvprātība nozīmē arī iespēju jebkurā brīdī atteikties no mediācijas procesa;
• neitralitāte – lai mediators ar abām strīda pusēm varētu nodibināt saikni, kas balstās uz uzticību, ir svarīgi, lai neviens no mediācijas dalībniekiem nejustos jebkādā veidā tiesāts no mediatora puses. Šo pamatprincipu nodrošina arī mediatora pakalpojuma samaksas sistēma, kad abas puses sedz šī pakalpojuma izmaksas vienādās daļās.
• konfidencialitāte – puses var runāt atklātāk un brīvāk, ja zina, ka informācija nekad netiks publiskota; mediācijas procesā veiktie pieraksti pušu klātbūtnē tiek iznīcināti.
• puses kontrolēts iznākums – mediatori palīdz pusēm:

1. definēt problēmas, ar ko tie saskaras,
2. identificēt vienošanās jomas, strīda jautājumus un variantus atrisinājumam,
3. izvēlēties variantus, kurus tie uzskata par vislabākajiem sev un otrai pusei.

Tiesāšanās mīnusi un mediācijas procesa plusi:

1. tiesā puses nevar izvēlēties tiesnesi, kurš pieņems nolēmumu, savukārt mediācijā puses pašas ar neitrālu mediatoru, kuru iesaista strīda izšķiršanā, sarunu gaitā vienojas par abpusēji pieņemamu rezultātu;
2. tiesā process nav konfidenciāls, visas civillietās izskata atklāti, savukārt mediācijas process ir pilnīgi konfidenciāls;
3. laikietilpīgs process – ikvienā valstī sabiedrība pārmet, ka tiesāšanās ir ļoti ilgs process. Latvijā tiesāšanās ilgst vidēji 3 gadus. Pretēji mediācijā – strīdus jautājumu var atrisināt dažu stundu laikā.
4. tiesas process ir dārgs – jo ilgstošāks tiesāšanās process, jo dārgāk tas izmaksā pusēm, šos izdevumus veido ne tikai honorārs pārstāvim, valsts nodevas un citi tiesāšanās izdevumi, bet arī nenoteiktība un gaidīšana līdz galīgajam spriedumam, ja strīds ir par zaudējumu atlīdzību (iesaldēti līdzekļi, kas pakļauti inflācijas izmaiņu riskam utt.) Mediācijas izmaksas veido tikai mediatora atlīdzība, kas nav saistīta ar strīda priekšmeta vērtību. Parasti mediatora atlīdzību puses sedz vienādās daļās un šī samaksa nav atkarīga no procesa iznākuma.
5. formāls, neelastīgs un sarežģīts tiesāšanās process – procesa norise un kārtība ir stingri reglamentēta likumā, turpretī mediācijas procesā valda nepiespiesta, brīva atmosfēra, kas pusēm nerada papildu emocionālo spriedzi. Pastāv iespēja pat pusēm nesatikties „aci pret aci”, bet visas sarunas risināt ar mediatora starpniecību.
6. tiesā pastāv lietas izskatīšanas ierobežošana, izskatot konkrētu prasības priekšmetu, savukārt mediācijā apskata visus iespējamos un pusēm svarīgos un iespējams pat sasāpējušos jautājumus, kas sekmē kompromisa panākšanu;
7. tiesā netiek noskaidrota objektīvā patiesība, prevalē pušu sacīkstes princips, toties mediācijā tāds nepastāv, pamats ir kompromisa meklēšana un abām pusēm izdevīgākās alternatīvas pieņemšana.
8. tiesa, pasludinot spriedumu, var piemērot tikai tos atbildības līdzekļus, kādus paredz attiecīgā tiesību norma, toties mediācijas procesā var brīvi izvēlēties, cik daudz un kādus zaudējumus segt, kādas vēl papilddarbības veikt, jo galvenais, lai abas puses ar sasniegto vienošanos būtu apmierinātas.

Mediācija nederēs cilvēkiem, kuri nav gatavi paši pieņemt lēmumus un uzņemties par tiem atbildību. Jāatzīst, ka dažkārt ir grūti un pat biedējoši atklāt patiesos strīda iemeslus, runāt par tiem, iziet uz kompromisiem un riskēt sadzīvot ar paša pieņemtu lēmumu. Tiesa tomēr uzņemas šo smago nastu mūsu vietā un zināmā mērā ir vieglāk samierināties ar tiesas negrozāmo lēmumu, nekā spēt pašam analizēt, spriest un izvēlēties abām pusēm visizdevīgāko strīda atrisināšanas variantu.

Latvijā mediācijas process nav jaunums, jo Civillikumā jau ir regulēts izlīguma institūts. Efektīvi Latvijā mediācijas process darbojas starp ārstiem un pacientiem, tāpat mediācijas process tiek izmantots būvniecībā. Parasti būvniecības līgumos nesaprašanas galvenokārt rodas par tehniskiem jautājumiem un to risinājumiem, kā arī par paveikto darbu kvalitāti, tāpēc ātrai un efektīvai strīdu risināšanai tiesvedības process nav piemērots. Tāpat mediācijas process (izlīgums) ir atrunāts Kriminālprocesa likumā par kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem.

Mediācija sekmīgi darbojas darba strīdos, maksātnespējas procesos, kā arī mantojuma lietu strīdos un laulības šķiršanas lietās. Latvijā apmācīti (sertificēti) neatkarīgi mediatori piedāvā savus pakalpojumus privātpraksēs, nodrošinot, ka pušu starpā panāktais izlīgums patiesi atbilst klienta interesēm un sasniegtais rezultāts ir pareizi atspoguļots izlīguma dokumentā. Pasaules prakse rāda, ka mediācijas procesu biežums dažāda veida strīdu noregulēšanā palielinās. Arī Latvijā šie procesi kļūst populārāki, kas norāda uz sabiedrības spēju inteleģenti un toleranti, ar sapratni un, respektējot otru pusi, novērst konfliktus vai, savstarpēji piekāpjoties, atrisināt radušos strīdus.

Panākumu rādītāji

Tas ir pārsteidzoši. Strīda puses, kuras vairs nevar viena ar otru saprātīgi runāt, kuras tikai abpusēji izsaka pārmetumus un izvirza neizpildāmas prasības, dodas pie mediatora un tad pēkšņi tām ir jābūt spējīgām pašām atrast konflikta risinājumu? Jā, tas tā tiešām var notikt. Un tas izdodas diezgan labi, jo panākumu rādītāji ir augsti. Apmēram 80% no visiem mediācijas procesiem beidzas veiksmīgi.

Evija Jasūna
Mediatore, juriste
juristeskonsultacija@inbox.lv

Manuprāt, tam visam pamatā tomēr ir vērtību esamība. Nevaru iedomāties nevienu veiksmīgu uzņēmumu, kuram nebūtu skaidru vērtību. Piemēram, MADARA Cosmetics: http://www.madara-cosmetics.lv/lv/about/values/ Lasot šī uzņēmuma aprakstu par vērtībām, nav ne mazāko šaubu, ka šī uzņēmuma veiksme viennozīmīgi ir balstīšanās uz “pareizām” vērtībām. Protams, atslēgas vārds šajā apgalvojumā ir “pareizs”. Ir svarīgi saprast, ka vērtības var būt visdažādākās un nav pareizu vai nepareizu, tās vienkārši vai nu ir, vai nav. Un, jo ātrāk uzņēmums skaidri definē savas vērtības, jo skaidrāk un vienkāršāk ir pieņemt izšķirošos lēmumus, kas ir svarīgi jebkura uzņēmuma ikdienā.

Otrs piemērs ir Valmiermuižas alus: http://www.valmiermuiza.lv/lv/uznemums Kurš no mums 2007. gadā būtu teicis, ka Latvijā var izveidot jaunu, veiksmīgu alus darītavu? Valmiermuižas radītāji atļāvās domāt savādāk, ar “pareizām” vērtībām. Tieši no tā patiesībā izriet viss parējais – mārketinga vēstījums, iepakojums, cenu politika, galu galā – Valmiermuižas alus garša. Jebkuram klientam ir skaidras šī uzņēmuma vērtības un klienti, pērkot Valmiermuižas alu, savā būtībā apliecina arī savu piederību šīm pašām vērtībām. Šāds bizness ir praktiski garantēts veiksmes stāsts.

Trešais piemērs ir jaunais Radio 101: http://www.radio101.lv/par_radio/ Arī šis ir klasisks stāsts par “pareizām” vērtībām. Radoši cilvēki, būdami patiesi profesionāļi savā jomā saskatīja “nepareizās” vērtības un bija pietiekoši uzņēmīgi iestāties pret tām, izveidojot jaunu radio. Viņu klausītāji ar savu lojalitāti “balso” par šīm pašām vērtībām. Un, šķiet, ka tādu kļūst arvien vairāk…

Patiesībā gan MADARA Cosmetics, gan Valmiermuižas alus, gan Radio 101 radīšana un izaugsme ir ļoti iedvesmojoši stāsti. Un tie ir tikai trīs no daudziem, daudziem līdzīgiem!

Nobeigumā vēlos pateikt, ka vērtības nav kaut kas abstrakts vai netverams. Piemēram, Swedbank savā mājas lapā raksta, ka bankas vērtības ir: “Mēs ticam, ka grupas veiksmīgo rezultātu un arvien pieaugošās starptautiskās atzinības pamatā ir uz sasniegumiem orientēta kultūra, atklāta komunikācija, gatavība pārmaiņām un mūsu darbinieku apņēmība.” Es šaubos, vai kādam Swedbank darbiniekam (nerunājot par klientiem) ir skaidrs, kas ar to ir domāts.

“Pareizās” vērtības ir tas, kam jūs patiesi ticat. Tas ir tas, ko jūs redzat nepareizu un kā uzņēmējs redzat iespēju un patiesu vēlmi to izdarīt labāk.

Tūlīt būs tieši gads, kopš izveidoju šo mājas lapu un sāku rakstīt par sava biznesa uzsākšanu. Tas bija grūts laiks ļoti daudziem no mums, tāpēc mans mērķis bija vismaz mēģināt kaut ko ieguldīt kopējo problēmu pārvarēšanai. Vai man tas ir kaut nedaudz, nedaudz izdevies, godīgi sakot, nezinu. Nav pat nojausmas :)

Jau četrus mēnešus šajā lapā neko neesmu rakstījusi. Šo pauzi izmantoju, lai domātu, ko un kā darīt tālāk. Un tāpēc šajā brīdī es vēlos pajautāt tieši Tev kā lasītājam – vai Tev šajā mājas lapā atrodamie raksti ir bijuši noderīgi? Vai ir kaut kas tāds, ka ir veicinājis reālas pārmaiņas? Ja jā – kādas? Ja nē – kāpēc? Ja vien Tev ir vēlēšanās man par to pastāstīt, es gaidīšu Tavu kritiku un ierosinājumus nākotnei pie šī raksta kā komentārus.

Jau iepriekš pateicos!

1. Nospraud izaicinošu mērķi.
2. Seko savai intuīcijai.
3. Dari savu sirdslietu.
4. Neesi pārlieku piesardzīgs.
5. Rūpīgi izvēlies partneri.
6. Aizmirsti biznesa plānus.
7. Radi pievienoto vērtību.
8. Nekas nav perfekts.
9. Pārdomā jebkurus izdevumus.
10. Piesaisti motivētus darbiniekus.
11. Atlaid nemotivētus darbiniekus.
12. Ieklausies savos klientos.
13. Koncentrējies uz kvalitāti.
14. Uzņemies saprātīgus riskus.
15. Izmanto bezmaksas mārketingu.
16. Respektē savus konkurentus.
17. Mācies no konkurentiem.
18. Atšķiries no konkurentiem.
19. Ignorē skeptiķu padomus.
20. Ieklausies veiksmīgos uzņēmējos.
21. Nebaidies klientam atteikt.
22. Prasi godīgu samaksu.
23. Vienmēr izpildi solīto.
24. Vienmēr esi godīgs.
25. Velti laiku atpūtai.
26. Panākumi nenāk ātri.
27. Pastāvīgi turpini mācīties.
28. Veido savu zīmolu.
29. Nosvini savas uzvaras.
30. Dzīvo savam mērķim.

Ja Tev ir savi varianti, droši pievieno komentāros :)

Īsa mammas bez bosa biogrāfija

Man ir 33 gadi, meitiņai ir 2 gadi un 8 mēneši, un nepilnus 2 gadus man ir sava foto studija, kurā fotografēju bērniņus un visu, kas ar viņiem saistīts. Līdz mazajai strādāju bankā (gandrīz 10 gadus), ar klasisku karjeru – no klientu apkalpošanas “pie lodziņa” līdz beigās vadīju nodaļu, kas attīstīja bankas pakalpojumus privātpersonām. Darbs bija ļoti spraigs, interesants, arī grūts, daudz braukāju komandējumos un, protams, labi pelnīju. Visus gadus, ko strādāju bankā, es paralēli fotografēju – no sākuma tāpat vien, vēlāk citiem, mācījos gan tepat, gan vienu vasaru Maskavā, gan tālmācībā pie Amerikas bērnu fotogrāfiem, pirku nepieciešamo tehniku un lielu daļu sava brīvā laika un līdzekļu veltīju šim savam priekam. Mācoties Maskavā sapratu, ka gribu būt fotogrāfe, un ka atpakaļ ceļa nav -  ir tikai ceļš uz priekšu. Nolēmu, ka tanī mirklī, kad vienā mēnesī ar fotografēšanu varēšu nopelnīt tik pat cik bankas algā,  tad sākšu taisīt savu interneta mājas lapu. Kad tā bija palaista dzīvē, un es biju uzņemta pasaules kāzu fotogrāfu asociācijā, zināju, ka tas vairs ir tikai laika jautājums. Tomēr, lai saņemtos un atteiktos no savas veiksmīgās karjeras finanšu pasaulē, man bija nepieciešami daudz gadi. Līdz visu atrisināja 2 bērni. Viens bija mans, kuru gaidot un auklējot, pārdomāju savu dzīvi. Otrs bija klasesbiedrenes dēliņš, kurš man piezvanīja, kad manai meitiņai bija 6 mēneši. Pašam zvanītājam īsti man nebija ko teikt, taču viņa mamma man izstāstīja, cik grūti ir atrast vietu, kur aiziet ar pavisam mazu bērniņu nofotografēties. No Maskavas līdz studijas atklāšanai bija pagājuši 7 gadi…

Mamma

Jautājums – kāpēc es izvēlējos mainīt savu karjeru tieši tad, kad kļuvu par mammu. Domāju, ka daudzas mammas un, iespējams, arī tēti man piekritīs – mirklī, kad piedzimst mazais, mainās vērtības. Protams, tas nenotiek vienā naktī un tās nav divas pavisam dažādas pasaules, tomēr lietas, kas kādreiz šķita svarīgas, nezin kāpēc savu nozīmi zaudē, kad blakus ir mazs bērns. Tādā mirklī ir daudz vieglāk izšķirties par labu vēl vienai pārmaiņai dzīvē. Jo tāpat viss ir savādāk nekā pirms mazā nākšanas pasaulē. Kad domāju par sevi kā mammu, tad pavisam noteikti varu teikt, ka mamma bez bosa ir daudz labāka nekā mamma ar bosu. Pirmkārt, es varu būt kopā ar savu bērniņu daudz vairāk nekā strādājot klasisku darba laiku. Tas nenozīmē, ka es strādāju mazāk (visticamāk otrādi), taču savas darba stundas varu pakārtot mazās miega režīmam. Tāpat ir ļoti daudz lietas, ko mēs varam darīt kopā vai apvienot ar pastaigu vai kopīgu izklaidi. Otrkārt, manam bērnam ir daudz laimīgāka mamma, kas manuprāt ir pats labākais, kas var būt. Treškārt, esot kopā ar savu mazo un darot kopīgi darbiņus, kas nepieciešami manai studijai, varu mazajam daudz ko iemācīt un izstāstīt, ko noteikti nedarītu strādājot birojā. Mēs noteikti esam daudz tuvākas nekā ja kopā pavadītais laiks būtu mazāks. Ceturtkārt, man var būt tik daudz brīvdienu gadā, cik vien vēlos. Un man ir 3 dienu darba nedēļa :), jeb precīzāk mazā iet uz dārziņu 3 dienas nedēļā.

Bizness un mazais

Ko iegūst bizness, ja tā īpašniekam ir mazs bērns? Pirmajā mirklī šķiet, ka itin neko. Tomēr manā gadījumā šīs abas lietas ir ļoti cieši saistītas, jo es fotografēju bērnus. Kamēr nebiju mamma, es vienkārši nevarēju bērniņus nofotografēt tā, kā to jūt mammas. Būtībā pats mans bizness tik pat kā nebija iespējams, kamēr nebiju mamma. Nākamais pluss – veidojot studiju, varēju pavisam viegli visu paredzēt un iekārtot, un man nebija nekādu pārsteigumu, jo visu ar mazo bijām izmēģinājušas. Man bija skaidrs, kādai jābūt studijai ģimenēm ar maziem bērniem – tai jābūt viegli pieejamai, tur jābūt gan vietai, kur pasildīt mazajam ēdienu, gan vietai, kur pārģērbties, kur mazajam droši spēlēties, kur sapucēties, kā izvairīties no lietām, kas var izraisīt alerģiju utml. Pat, ja bizness nav saistīts ar bērniem, domāju, ka tas tomēr iegūst, ja īpašniekam mājās ir mazs bērniņš. Bērns ir kā meditācija – kad esmu kopā ar viņu, pārējā pasaule atkāpjas. Tanī laikā visas sakrājušās domas izgaist un kad atgriežas, tad vairs nav tik koncentrētas. Rezultātā galva ir brīvāka un daudz atvērtāka jaunām domām un idejām. Protams, bērns prasa papildus enerģiju un laiku, kuru citkārt varētu ieguldīt biznesā. Tomēr pārāk liela koncentrēšanās uz vienu lietu, manuprāt nav pati labākā stratēģija.

Un vēl viena pārdoma – mēs esam pieraduši dzīvot lielu uzņēmumu kultūrā, kur bizness un bērns ir divas dažādas lietas. Pasaulē ir pavisam normāla parādība, ja veikalā kādā kaktiņā spēlējas īpašnieka bērniņš vai ja mazais piedalās ģimenes biznesa dzīvē. Mums ir pārāk maz ģimenes uzņēmumu, tāpēc tas šķiet nepieņemami un pat neprofesionāli. Bet ja atmetam “tā nedara” pieņēmumu – kāpēc gan es nevarētu strādāt kopā ar savu bērniņu? Es zinu vairākas mammas tepat Latvijā, kas uz darbu iet kopā ar mazo. Arī mana meitiņa brauca man līdz uz fotosesijām kopā ar kādu auklīti vai reizēm viena – vienkārši spēlējās vai gulēja blakus. Nedomāju, ka kāds no tā cieta – gluži otrādi – manuprāt tikai ieguva. Es biju mierīgāka, jo zināju, ka mazajam viss labi. Mazā juta mammas tuvumu un iepazinās ar pasauli ārpus mājas. Un visi pārējie saprata…

Par un pret

Es uzskatu, ka nevajag atteikties ne no vienas ieceres – ne mazuļa gaidīšanas, ja iesākts savs bizness, ne no sava biznesa, ja gaidāms vai jau piedzimis mazais.

Galvenie “par” abu jauno lietu apvienošanai vienā laikā: pirmkārt, dzīve mainās tik un tā, un vēl viena lieta, lai arī liela, neko daudz nemaina. Jauns pamats zem kājām būs jāmeklē jebkurā gadījumā. Otrkārt, daba ir paredzējusi papildus enerģiju laikā, kad bērniņš ir pavisam mazs. No savas pieredzes šķiet, ka tās ir par daudz un pietiek vairāk nekā tikai vienam bērniņam – kāpēc nelikt to lietā. Treškārt, kamēr jaunais bizness “ieskrienas”, paliek atvērtas durvis un iespēja atgriezties vecajā darbā – tā ir ļoti svarīga drošības sajūta.

Galvenie “pret” un kā ar tiem rēķināties: pirmkārt, laika tikai sev nav itin nemaz. Vienīgā iespēja ir tam paredzēt atsevišķu laiku plānotājā un laicīgi sarunāt auklītes. Man neizdodas. Otrkārt, ja mazais saslimst, tad bizness apstājas. Jābūt plānam “b” šādiem gadījumiem – katram tas būs savādāks, bet ir vērts laicīgi izsvērt iespējas. Treškārt, ja bizness neiet, tad mazajam ir nelaimīga mamma. Mana recepte – jābūt pietiekamiem iekrājumiem sliktajiem mēnešiem un jādomā 3 gājieni uz priekšu gan ar labākajiem gan sliktākajiem scenārijiem.

Ļoti liela nozīme ir ģimenes un apkārtējo atbalstam. To esmu saņēmusi gan no vīra, gan mūsu abu vecākiem, kas palīdz mazo pieskatīt un reizēm tikt galā ar ikdienas lietām. Domāju, ja man viņu nebūtu, tad diez vai justos tik droša  un, ļoti iespējams, nebūtu saņēmusies atvērt savu studiju un aiziet no  bankas. Šī atziņa der gan par gan pret sadaļā – atkarībā no tā vai ģimenes atbalsts ir vai nav.

Tomēr jebkurš “pret” faktors ir iespējams arī mammai ar bosu. Vienīgā atšķirība, ka tādā gadījumā var lūgt palīdzību bosam vai vismaz ir kāds, uz ko dusmoties… Bet es nekad, nekad, nekad negribētu mainīt savu patreizējo dzīvi pret kaut ko citu.

Agnese
www.agnesealjena.lv

Ir gadījies dzirdēt viedokli, ka Darba likums attiecas tikai uz valsts iestādēs strādājošajiem, taču tas ir maldīgs, jo šis likums un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata.

Vēlos uzsvērt, ka, uzsākot uzņēmējdarbību, ir ļoti svarīgi savlaicīgi un pareizi nodibināt darba attiecības, jo minimālais administratīvais sods par darba ņēmēja nodarbināšanu bez darba līguma, ko čakli konstatē un arī piemēro Valsts darba inspekcija, ir 750 lati. Tas varētu būt nepatīkams trieciens jūsu vēl nestabilajai uzņēmējdarbībai.

Tātad, visos gadījumos, kad izlemsiet nodarbināt darbinieku, kas

1. uzņemsies veikt noteiktu darbu
2. jūsu noteiktajā laikā un
3. pakļausies jūsu rīkojumiem un noteiktajai kārtībai uzņēmumā,

jums būs jāslēdz darba līgums. Jūs ar līgumu apņemsieties maksāt darbiniekam nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Darba līgumam likums pieprasa obligātu rakstisku formu. Darba devējam ir pienākums gādāt par darba līgumu noslēgšanu rakstveidā un veikt noslēgto darba līgumu uzskaiti.

Darba līgums uzskatāms par noslēgtu ar brīdi, kad darbinieks un darba devējs ir vienojušies par veicamo darbu un darba samaksu, kā arī darbinieka turpmāku pakļaušanos noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem.

Piebildīšu, ka parasti darba līgumi tiek slēgti ar mērķi ilgi un laimīgi sadarboties, taču dzīve, diemžēl, pierāda, ka sadarbība mēdz arī nepatīkami izbeigties. Darba likums ir „uzbūvēts” darbinieka, nevis darba devēja aizsardzībai tā, ka praktiski visos gadījumos, kad darba strīdi nonāk tiesā, tiesa lemj par labu darbiniekam. Tāpēc ir svarīgi jau brīdī, kad tikai dibināt darba attiecības, padomāt un neaizmirst arī par to „nesāpīgu” izbeigšanu.

Gadījumā, ja jums ir nepieciešams saņemt kādu pakalpojumu, bet ne ik dienas, ērtāka sadarbības forma ir konkrētā pakalpojuma pirkšana no cita uzņēmuma vai individuālā komersanta. Tas attiecas, piemēram, uz grāmatvedības, informācijas tehnoloģiju, juridisko, telpu uzkopšanas utml. nodrošinājuma sniegšanu. Tādējādi jūs aiztaupāt sev raizes par nodokļu nomaksu, kas saistīta ar darba ņēmēja nodarbināšanu, ietaupāt uz telpu un aprīkojuma rēķina, nav jālauza galva par to, kas strādās darbinieka slimības vai atvaļinājuma laikā. Individuālais komersants, kas sniegs jums kādu pakalpojumu, pats maksās par sevi nodokļus. Jūs apmaksāsiet tikai piestādīto rēķinu.

Norādīšu gan, ka šādu sadarbības formu (nodarbināt pašnodarbināto personu/individuālo komersantu) nevarēsiet slēgt, piemēram, ar savu sekretāri vai citiem biroja darbiniekiem. Pašnodarbinātība paredz pilnīgu darbības autonomiju un neparedz pakļaušanos kāda noteiktajai kārtībai. Lai šāds līgums ar pašnodarbināto personu/individuālo komersantu tiktu noformēts un izpildīts korekti, sekretārei būtu no jums jānomā sava darbavieta un tās tehniskais nodrošinājums, kas savukārt nozīmētu papildus dokumentu un atskaišu kalnus, izdevumus un nodokļu maksājumus, kā arī jums nebūtu tiesības pieprasīt sekretārei darba laikā atrasties darba vietā.

Evija Jasūna
juriste

juristeskonsultacija@inbox.lv

Pieņemsim, ka jums ir skaidrs viens no sava biznesa pamatelementiem – produkts vai pakalpojums. Nu, varbūt vēl tādas galīgas skaidrības nav, bet ir pamatideja. Un tas arī, manuprāt, ir pats galvenais, jo gala detaļām vēl daudz laika. Un iespējams, bet tikai iespējams, ka pēc kāda laika šis produkts vai pakalpojums būs pārvērties par pavisam kaut ko citu, jo jūs būsiet uzzinājuši (drīkst tālāk uz Tu?), Tu būsi uzzinājis daudz jauna par pasauli sev apkārt jeb, biznesa valodā runājot, par savu tirgu.

Es uz šīm lietām skatos tā, lai būtu gan kopskats, gan vajadzības gadījumā varu nolaisties zemāk un izpētīt katru sev interesējošo detaļu tuvplānā. Sākšu ar kopskatu – tirgus, manuprāt, dalās trīs lielās un būtiskās daļās – pārdevēji, pircēji un es. Ar ko sākt? Laikam ar pircējiem. Un, ja vien iespējams, šajā mirklī es cenšos aizmirst par citiem pārdevējiem apkārt, lai netraucē domāt. Toties es neaizmirstu par sevi un savu produktu, jo arī man ir jābūt laimīgam. Jā, piemirsu pieminēt – es ticu tikai tām lietām, ko cilvēki dara no sirds. Nevis tikai un vienīgi naudas dēļ.

Mans pircējs

Var ņemt zīmuli, var rakstīt datorā, var zīmēt smiltīs – svarīgi saprast, kāds ir mans pircējs. Sākot, protams, ar savu iedomāto produktu vai pakalpojumu. Tie ir pavisam vienkārši jautājumi – kas pirks manu produktu, kam tas ir nepieciešams. Vai tie ir citi uzņēmumi, vai vienkārši cilvēki – sievietes, vīrieši, kāds ir viņu vecums, vai tie ir ģimenes cilvēki, vai nē. Kāds ir viņu dzīvesstils, kā viņi pavada savu ikdienu, kā brīvdienas, kam viņu acīs ir vērtība, galu galā arī materiālais stāvoklis. Par uzņēmumiem runājot – beigās jau tāpat pircējs ir tas pats cilvēks – un parasti ir diezgan skaidrs gan viņa ienākumu līmenis, gan dzīvesstils, gan vērtības. Un, jo vairāk es par šīm lietām domāju, jo biežāk nonāku pie secinājuma, ka lielākā daļa biznesu rodas, domājot par sevi un saviem draugiem, par vidi, kurā esam. Protams, ir izņēmumi, tomēr šis ir labs špikeris. Un kas vēl šādā gadījumā ir labi – ir tik daudzi uzticami “testa pircēji”, kam pavaicāt viedokli. Otrs variants – ja jau ir sanācis strādāt ar savu nākamo mērķa klientu ilgstoši un ir bijusi izdevība saprast viņu vēlmes un attieksmi. Vēl mana pavisam personīga pārdoma – labāk strādāt savā vidē ar sev līdzīga dzīvesstila un līdzīga finansiālā stāvokļa cilvēkiem, jo mēs parasti tiešām nesaprotam nedz bagātāku, nedz mazāk pārtikušu cilvēku dzīves, viņu pārdomas, vērtības, lēmumu pieņemšanu utml. Mēs varam mēģināt iedomāties, bet ir ļoti viegli kļūdīties. Taču. no otras puses, nedrīkst ieslīgt arī otrā galējībā un veidot produktu, pakalpojumu vai vietu tikai sev un sev tuvākajiem draugiem un radiem. Arī te ir iespējams kļūdīties un palikt bez klientiem, ja vien bizness netiek veidots vienam konkrētam klientam – taču tā mēdz būt tikai korporatīvajā pasaulē.

Ideāli, ja vari precīzi iedomāties un redzēt savu mērķa klientu. Un tā nebūt nav šizofrēnija, ja ar laiku viņam vai viņai radīsies vārds un viņš kā iedomu draugs sekos Tev visur līdzi – vismaz nejutīsies viens… Bet, ja nopietni, tad tas ir ļoti svarīgi – saprast, kas ir Tavs mērķa klients, izpētīt viņu, iepazīt. No šīs informācijas būtībā ir atkarīgs pilnīgi viss – gan kādam galu galā jāizskatās produktam, cik mans klients būtu gatavs maksāt – lielāko cenu un optimālo -, gan kur šis klients visbiežāk sastopams gan fiziski – izvēloties vietu pārdošanai, ja tāda nepieciešama -, gan virtuāli – kā līdz viņam nogādāt ziņu par sevi, sevis esamību.

Un tikai tajā mirklī, kad ir pilnīgi skaidrs, kāds ir mans klients, manuprāt, var pievērsties nākamajiem soļiem. Līdz pilnīgai skaidrībai nonākt ir ļoti būtiski, lai lieki neiztērētu enerģiju, laiku un resursus. Līdzīgi kā dodoties ceļojumā – ir diezgan svarīgi pirms biļešu pirkšanas vai sēšanās auto izdomāt, kur īsti gribam nokļūt.

Mani konkurenti

Ja ir skaidrs, kas ir un ko grib mans klients, tad der paskatīties, ko viņš var dabūt jau esošajā pasaulē. Domājot par konkurentiem, esmu sev atklājusi vienu labu patiesību – saprast, kas un kuri tiešām ir mani konkurenti. Parasti izrādās, ka tādu nav daudz. Viens, varbūt divi. Nu labi, trīs. Ja ir vairāk, tad vai nu mēģinu skaitīt vēlreiz, kamēr sanāk divi, vai arī nemaz nesāku tērēt savas emocijas šādam biznesam. Man nav zinātniska pamatojuma šai manai teorijaipar dažiem konkurentiem, bet es, piemēram, benzīnu leju vienā benzīna uzpildes stacijā, iepērkos divos lielveikalos, kafiju eju dzert vienā no divām kafejnīcām un nezin kāpēc arī kurpes parasti nopērku vienā no trim veikaliem Rīgā. Pirmajā mirklī šķiet pārāk droši teikt, ka arī mans klients dara tāpat. Jo liekas, ka apkārt taču ir tik daudz piedāvājumu un iespēju, ka manu mīļo klientu man atņems seši citi konkurenti, vai pat septiņi vai vienpadsmit… Te kaut kur bija rakstiņš par bailēm – šīs ir vienas no tām. Bet tagad beidz baidīties un padomā par tām pat kurpēm – pilna Rīga ar kurpju veikaliem, vai ne? Vienīgi līdz tam mirklim, kad pašam vajag kurpes…

Protams, ir svarīgi apzināties jau manis pieminēto kopskatu – kas tad īsti notiek. Gan pirmajā acumirklī, kad šķiet, ka viņu – to manu konkurentu – ir tik daudz, gan mazliet vēlāk, kad šķiet, ka viņu palicis pavisam maz vai nemaz. Domāju, ka par pirmo gadījumu nav daudz ko filozofēt – mans klients lielai daļai manu konkurentu paies garām un nopietni pievērsīsies tikai dažiem – tiem, kas patiešām viņu interesēs. Savukārt par otro gadījumu, kad šķiet, ka nu ir atrasta zelta dzīsla – nu negribās jau sabiedēt, bet tomēr vajag kādu laiku padomāt. Un padomāt ārpus ierastās “kastes”. Ja es gribu būt vienīgais, kāpēc neviens pirms manis neko tādu nav izdarījis. Te var būt ļoti daudz iemeslu – nav pircēja vai viņu ir tik maz, ka bizness nav varējis pastāvēt. Der pameklēt kādus vēsturiskus faktus. Ja tiešām neviens līdz šim nav ko tādu jau darījis un klienti tomēr ir, varbūt ir kādi normatīvi vai administratīvi šķēršļi, kas ir pārāk lieli un par ko agrāk nav gadījies padomāt. Piemēram, es vienmēr domāju, bet neesmu izpētījusi – mums Rīgā ir upe. Citās pilsētās, kur ir upe, tā ir pilsētas sirds un dzīvības iemiesojums – tur ir krodziņi, piestātnītes, baržas, viesnīcas utml. Nu es neticu, ka mums nevienam nav naudas, lai ko tādu uztaisītu. Zinu, ka cilvēkiem patiktu – esmu diezgan bieži šo jautājumu uzdevusi draugiem. Pircēji būtu. Pieļauju, ka tam ir kāds cits šķērslis, bet es atbildi nezinu. Un trešā pavisam nopietnā pārdoma varētu būt – varbūt mani konkurenti nav uzreiz ieraugāmi. Varbūt viņi slēpjas pavisam citā industrijā, aiz citiem produktiem un pakalpojumiem, kas ir ļoti augstā līmenī un labi attīstīti.

Kad ir skaidri mani konkurenti, tad būtu vērts izpētīt detaļās, ko īsti viņi piedāvā manam pircējam. Gan produktus un pakalpojumus, gan cenas, gan attieksmi, gan kvalitāti, cik viņi viegli atrodami, pieejami utml. Sīki un smalki. Kā filmās par spiegiem. Bet ne kā pret ienaidniekiem, drīzāk kā pret lielajiem brāļiem un māsām, kas kaut ko zin vairāk nekā es, un tomēr varbūt kaut ko mazāk.

Tātad esam tikuši skaidrībā par savu klientu un saviem konkurentiem. Redzi, viņi palikuši tikai daži – tie, kuriem interesē Tavs klients noteiktā dzīves situācijā. Pienācis laiks atrast savu vietu starp viņiem.

Es, mans bizness, mana prece

Es nevaru būt tāds pat kā citi. Tas visiem ir skaidrs – labuma no tā nebūs nevienam – ne man, ne manam pircējam, ne konkurentiem. Parastais jautājums – ar ko tad atšķirties. Zinu, ka atbilde nebūt nav vienkārša, un šis man vienmēr licies visabsurdākais teikums mārketinga grāmatās – lai kaut ko pārdotu, ir jāatšķiras. Protams, to zina visi, tikai neviens nemāk izstāstīt, kā atrast to savu atšķirību. Un es tagad zinu, kāpēc neviens nemāk izstāstīt – to zini tikai Tu. Jo Tavs klients, Tavi konkurenti, Tava prece ir tikai Tev – vienīgajam uz visas pasaules. Es tikai varu piedāvāt savas pārdomas, jautājumu sarakstu, kas varbūt var palīdzēt nonākt tuvāk patiesībai. Te tie būs:

• ar ko es gribu būt labāks (vai ar ko mana prece būs labāka)/pievilcīgāks kā mani konkurenti mana klienta acīs – ar cenu, ar kvalitāti, ar dizainu, ar apkalpošanu, ar ātrumu, ar pieejamību utml. Jeb citiem vārdiem – kas maniem konkurentiem trūkst un ko vēlas mans klients
• ar ko es (vai mana prece) varu būt labāks – es nevaru pārdot lētāk kā viņi, ja zinu, ka tas mani nogremdēs. Un parasti šis ir jaunu biznesu galvenais jautājums – kā atrast īsto cenu, bet par to es varbūt uzrakstīšu citu rakstu. Tāpat, vai es varu atrast labāku vietu vai atļauties strādāt garākas stundas.
• kā man kļūt vieglāk pieejamam par konkurentiem. Arī šim jautājumam ir vairākas puses – ko grib mans klients, kur atrodas mani konkurenti, cik ilgi un kad viņi strādā, ko es varu atļauties, galu galā, kur es dzīvoju.
• kā es gribu, lai mani redz citi – gribu būt dārgākais un smalkākais no visiem vai gluži pretēji – citi ir tik smalki, ka mans klients baidās spert soli pār viņu slieksni.
• kā mani klienti uzzinās par mani – arī šis ir ļoti svarīgs jautājums, par ko vien varētu uzrakstīt veselu grāmatu
• vai ir kaut kas pavisam vienkāršs ārpus ierastā, kas mani un manu preci padarītu īpašu – un es no sirds ticu, ka ir. Savādāk Tu nebūtu ticis līdz mana garā raksta beigām.

Agnese
www.agnesealjena.lv

Kāpēc tik daudziem cilvēkiem (atzīšos, nereti arī man) piemīt niķis atlikt? Kāpēc pieaugušam, racionāli domājošam cilvēkam ir tik grūti nevilcinoties paskatīties patiesībai acīs, atzīt problēmu un sākt dialogu ar citām iesaistītajām pusēm? Laikam jau tāpēc, ka katrs dzīvē reiz ir pieredzējis to brīnumu, ka lietas atrisinās pašas no sevis. Notiek kaut kāds pilnīgi negaidīts notikumu pavērsiens, un problēmas vairs nav. Un uz to arī ceram, atlikdami problēmas risināšanu. Un jo nepatīkamāka problēma, jo lielākas cerības uz problēmas brīnumainu atrisināšanos bez mūsu piepūles.

Situācija, kuru palīdzēju uzņēmumam risināt, bija saistīta ar ilgstošu kavēšanos apmaksāt kādu rēķinu un komunikācijas trūkumu ar attiecīgo piegādātāju, kā rezultātā lieta jau bija nonākusi tik tālu, ka tika saņemts pirmstiesas brīdinājums no parādu piedzinējiem. Šajā gadījumā kavēšanās ar apmaksu bija saistīta ar smagām uzņēmuma naudas plūsmas problēmām nevis nekaunīgu vēlmi darījuma partneri vienkārši „uzmest”, un ar šādām problēmām šobrīd Latvijā saskaras ļoti daudz uzņēmumu un arī fizisko personu. Galu galā izdevās vienoties par parādniekam pieņemamu parāda dzēšanas grafiku, taču bija jāsamierinās, ka būs jāmaksā neliela soda nauda parādu piedzinēju kompānijas izmaksu segšanai. Un pārsteidzošākais visā bija kreditora pārstāvja attieksme – par spīti mēnešiem kavētajai apmaksai un virknei neatbildētu atgādinājumu un brīdinājumu, tā bija pietiekami laipna un pretimnākoša un izskanēja: „Žēl, ka jūs nevērsāties pie mums ātrāk, tad šī situācija nekad nebūtu nonākusi tik tālu”.

Šajā kontekstā izplatīta problēma ir fizisko personu grūtības segt savas kredīta saistības, jo ir zaudēts darbs vai piedzīvots būtisks algas samazinājums. Un šad tad nākas dzirdēt, ka tā vietā, lai ietu un runātu ar savu banku, cilvēki cer uz lata devalvāciju, defoltu, valsts iejaukšanos ar kredītsaistību pārņemšanu, utt. Kāda mana paziņa, kas strādā bankā un kuras ikdienas darbs ir saistīts ar grūtībās nonākušu kredītņēmēju problēmu risināšanu, teica, ka ir būtiska atšķirība, vai cilvēks vēršas pie bankas jau tajā brīdī, kad vēl nekas nav kavēts, bet ir skaidrs, ka tuvākajā nākotnē radīsies grūtības ar kredīta atmaksu, vai arī problēma tiek sākta risināt tad, kad ir jau vairāki kavēti maksājumi. Jo ātrāk cilvēks sāk risināt šos jautājumus, jo izdevīgākus nosacījumus panāk. Skaidrs, ka kredīta restrukturizācijas rezultātā jārēķinās, ka kopsummā kredīts izmaksās dārgāk, kā arī ir dzirdētas dažādas neģēlības, kuras viena otra banka cenšas izstrādāt šādā situācijā, tomēr jebkurā gadījumā uz labāku rezultātu var cerēt tad, ja problēmas risināšanu neatliksiet līdz tā ir samilzusi līdz katastrofas apmēriem ar parādu piedzinējiem, tiesu izpildītājiem, utt.

Tāpēc, ja jūti, ka briest problēmas ar maksājumu veikšanu, runā ar saviem kreditoriem laikus. Piemēram, ja esi Swedbank klients, tad bankas mājas lapā ir izveidota atsevišķa sadaļa Kā risināt kredīta atmaksas grūtības. Citu banku mājas lapās man neizdevās atrast tik detalizētu informāciju, taču tas nenozīmē, ka šīs bankas nav gatavas meklēt pieņemamu risinājumu.

Neatliec. Atlikšanas cena parasti ir nesamērīgi augsta.

Komerclikuma 224.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka dalībnieku sapulce ar savu lēmumu ievēlē un atsauc valdes locekļus. Tātad, vienīgais sabiedrības dalībnieks ievēlē sevi par valdes locekli. Ko tālāk?

Saskaņā ar Civillikuma 1511.pantu līgums ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesības. No iepriekš minētā izriet, ka jebkāda līguma slēgšana pašam ar sevi nav pieļaujama. Tāpēc šādā gadījumā pietiek ar dalībnieka lēmumu par valdes locekļa pienākumu pildīšanu.

Komerclikuma 221.panta astotā daļa noteic, ka valdes loceklim ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pienākumiem un sabiedrības finansiālajam stāvoklim. Tas nozīmē, ka valdes loceklis šos pienākumus var pildīt arī bez atlīdzības. Gadījumā, ja atlīdzība tomēr tiks noteikta, nodokļu nomaksa neatšķiras no nodokļu nomaksas kārtības, kad darbinieks darbā ir pieņemts uz darba līguma pamata.

Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” pirmā panta 2.punkta c apakšpunktā noteikts, ka darba ņēmējs ir komercsabiedrības valdes loceklis, tas ir, persona, kura ieņem amatu, kas dod tiesības uz atlīdzību, ja atlīdzība ir faktiski noteikta. 14.panta divpadsmitā daļa noteic, ka komercsabiedrības valdes loceklim obligāto iemaksu objekts ir tiem noteiktā atlīdzība.

Atlīdzību nosaka ar dalībnieka lēmumu atbilstoši komercsabiedrības finansiālajam stāvoklim un valdes locekļa pienākumiem.

Atceries, ka pat tad, ja kā valdes loceklis nesaņem atlīdzību, tik un tā Valsts Ieņēmumu dienestā ir jāiesniedz Ziņojums par darba ņēmējiem, norādot sevi kā darba ņēmēju, kā arī ik mēnesi jāiesniedz Ziņojums par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī, norādot ka atlīdzība un attiecīgi nodokļa maksājumi ir 0.

Evija Jasūna
juriste

juristeskonsultacija@inbox.lv

Tipiska kļūda ir nepārdomāta partneru izvēle, kad bez garām diskusijām „sametās kopā” draugi, ģimenes locekļi vai paziņas, respektīvi it kā labi pazīstami cilvēki, kuriem it kā viss ir skaidrs par pārējo iesaistīto mērķiem un spējām, un šķiet pat neērti lietišķi apspriest katra kompetenci, kā arī lomu sadalījumu uzņēmumā. Šāda neapdomība diemžēl slēpj dziļu personisko konfliktu un iecerētās uzņēmējdarbības neveiksmes potenciālu jau saknē.

Apsverot partnera izvēli, svarīgi ir skaidri sev definēt partnera nepieciešamību kā tādu, jo pastāv arī citas iespējas, kā kompensēt trūkstošo kompetenci vai vajadzību pēc radošas domu apmaiņas par aktuālajiem uzņēmuma attīstības jautājumiem, piemēram, mentora piesaiste. Nākošais solis ir apdomāt savus iekšējos resursus un iespējas, stiprās un, kas īpaši svarīgi, vājās puses. Tādējādi diezgan precīzi iezīmēsies trūkstošās kompetences un spēju „laukumi”, kurus partnerim vajadzētu spēt „nosegt”. Praksē ir ļoti izplatīti piemēri, kad viens no partneriem ir tā saucamais ražotājs, bet otrs uzņemas atbildību par pārdošanu, u.tml.

Kad esi apbruņojies ar skaidri definētu partnera vēlamo profilu (personību, attieksmi, zināšanām, pieredzi, vērtībām), ir daudz vieglāk vērtēt sadarbības iespējas gan ar jau pazīstamiem cilvēkiem, gan veidot jaunus kontaktus. Taču sarežģītākā procesa daļa ir atklāta diskusija ar potenciālo partneri par sevi, savām vērtībām, mērķiem, gaidām un priekšstatiem attiecībā uz partnerību, to es varu teikt no savas pieredzes. Ja vēlas iegūt maksimālu skaidrību, ir jābūt gatavam uz atklātību, kas var būt diezgan nepatīkami, jo atzīties sev savās nepilnībās ir viens, bet apspriest tās ar citu pavisam kas cits. Un tas droši vien ir iemesls, kāpēc tik daudzi šādas sarunas vienkārši izlaiž. Turklāt ne kur jau nav teikts, ka arī pēc pamatīgas savstarpējās izpētes sadarbībā tā vai tā neparādīsies kaut kādi nenojausti zemūdens akmeņi.

Par spīti tam, ka 100% veiksmes garantiju nespēj nodrošināt nekas, es tomēr ieteiktu ļoti rūpīgi izturēties pret biznesa partnera izvēli. Ja vienu apmierina regulārs taču pieticīgs ienākums no lokāli orientētas uzņēmējdarbības, bet otrs sapņo par daudzmiljonu biznesu ar starptautiski izvērstu darbību, tad agri vai vēlu šis mērķu konflikts kļūs nepārvarams.

Tādējādi nākas vien secināt, ka „īstā” biznesa partnera atrašana savas komplicētības ziņā ne ar ko neatšķiras no „īstās mīlestības” meklēšanas, ja nu vienīgi pēdējo var meklēt, piemēram, iepazīšanās portālā otrapuse.lv (vai jebkurā citā), tad biznesa partneru meklēšanai šāda metode nav gluži labākais ceļš.